Monthly Archives: July 2010

Kas ir vērtīgāks – informācija vai sajūtas?

Ziņas no laptopa

Nesen lasīju Valtera Aizaksona (Waater Isaacson) rakstu „Informacija vēlas, lai par to maksā” TheAtlantic.com mājas lapā. Šī raksta pamattēzes bija sekojošas:

  • atrast uzticamu informāciju kļūst arvien grūtāk informācijas kvantitātes dēļ, tāpēc kvalitatīvs saturs kļūst vērtīgāks.
  • Šobrīd rakstniekiem ir vieglāk saņemt samaksu par rakstiem, izmantojot jaunus kanālus, kā, piemēram, iPad aplikācijas.
  • Tradicionāli autortiesību aizsardzība nodrošināja radošiem cilvēkiem atalgojumu par viņu radītosaturu.
  • Ja gribam, lai radoši cilvēki radītu saturu, mums par to ir jāmaksā.

Piekrītu secinājumam, ka samaksai vajadzētu nākt no šiem jaunajiem publicēšanas kanāliem, taču ne satura dēļ, bet tā dēļ, kādas sajūtas var piedzīvot, iegūstot informāciju šajos kanālos.

Žurnālistikas saturam ir arvien īsāks derīguma termiņš: ziņas ir ziņas tikai līdz brīdim, kad tās kļūst plaši izskanējušas. Viedokļi liek aizdomāties, ja tie ir negaidīti. Digitālo saturu ir daudz vieglāk kopēt un izplatīt, neatkarīgi no šādas rīcības likumības, tādejādi arī satura unikalitāte strauji samazinās. Līdz ar to, ka žurnālistikas saturs zaudē savu novitāti ātrāk kā iepriekš, tas kļūst mazāk vērtīgs.

Pievienoto vērtību arvien vairāk sastāda nevis pats saturs, bet gan tas, kā saturs ir publicēts. Mēs savu ierobežoto brīvo laiku izvēlamies pavadīt darbībās, kuras mums rada pozitīvas sajūtas. Ja vēlamies apgūt saturu, izvēlamies lasīšanas veidus, kas dod mums pozitīvas emocionālas sajūtas, neatkarīgi no iemesla, kāpēc to meklējam (izglītība, izklaide u.c.).

Publicēšanas veidi, kas piesaista, katram cilvēkam var būt atšķirīgi. Jānis varbūt lasa avīzi Financial Times, jo viņam patīk justies piederīgam “biznesa vadītājiem”, kuri, viņaprāt, visi lasa Financial Times. Tas pats Financial Times raksts FT.com portālā sniedz vienādus faktus un secinājumus, bet lasot portālā nav redzama Jāņa piederība “biznesa vadītāju” grupai, tāpēc šis publicēšanas kanāls var būt mazāk vērtīgs Jānim. 

Bez satura digitāla satura publicēšanai nav nekādas vērtības. Toties tā vērtību vairo publicēšanas kanāla spēja pasniegt saturu veidā, kas emocionāli piesaista cilvēkus.

Attiecīgi mums vajadzētu mainīt perspektīvu. Nevajadzētu censties panākt, ka patērētāji maksā par žurnālistikas saturu. Tā vietā vajadzētu ieviest maksu tiem digitālajiem publicēšanas kanāliem, kas spēj šo saturu pasniegt saistošā veidā. 

Jūs šobrīd šo rakstu lasāt, jo esat izvēlējies pavadīt laiku, apgūstot informāciju vai saturu. Jūs atradāt šo rakstu, jo jūs izmantojat sev ērtāko un patīkamāko satura meklēšanas un lasīšanas veidu. Jūs joprojām šo rakstu lasāt, jo paustais viedoklis visticamāk šķiet netradicionāls. Jūsos radītās pārdomas un sajūtas ir šī raksta vērtība, nevis pats raksts. Tādēļ nepieciešams attīstīt iespējas maksāt par spēju radīt saistošas sajūtas, apgūstot informāciju vai saturu, nevis par pašu saturu.

Vai piekrītat, vai ne? Kādas pārdomas jums rodas, lasot šo viedokli? Vēlētos dzirdēt jūsu viedokli. Pievienojiet komentāru.

Lasīt vēl:

Avoti: “Information wants to be paid for”, TheAtlantic.com

Attēla avots: fluid-studio.net

Dainis Bērziņš.

Šeit izklāstītais ir mans personīgais viedoklis.

The Times Online web un iPad abonenta dati. Ir arī par ko priecāties!

The Times banner

Ir izskanējuši neoficiāli dati par The Times Online abonentu skaitu. The Times maija beigās sāka prasīt maksu par satura lasīšanu. Abonentu skaitu ziņo bijušais The Times mediju korespondents, Dens Sabahs (Dan Sabbagh).

Brīvajā mēnesī 150 000 lietotāji esot reģistrējušies. 2 nedēļu laikā pēc maksas ieviešanas, 15 000 lietotāji abonēja digitālo saturu, t.i. 10% no reģistrētiem lietotājiem. Šāds kritums tika prognozēts.

Savukārt iPad abonentu skaits esot 12 500. Ņemot vērā iPad skaits Lielbritānijā ir nesalīdzināmi mazāks par web lietotāju skaitu, šis šķiet labs sasniegums.

iPad aplikācijas abonements maksā £120 (100 Ls) gadā. Web abonements maksā £104 (87 Ls) gadā.

Tagad jautājums ir cik noturīgi būs šie rezultāti turpmākos mēnešos. Tas arī rādīs cik šie satura pasniegšanas veidi aizrauj lasītājus.

Avoti: paidcontent.org un beehivecity.com

Dainis Bērziņš.

Šeit izklāstītais ir mans personīgais viedoklis.

Vairs nav, kur slēpties. Sejas atpazīšana no video attēliem un izrietošās sekas un iespējas.

Nesen lasīju Marka Kūbana (Mark Cuban) blogu par jaunu firmu, kas attīsta tehnoloģijas, lai daudzas atsevišķas personu kustības izsekot, balstoties uz video attēliem. Nākamajā etapā tikšot pielietota seju atpazīšanas risinājumi, salīdzinot redzētās personas ar, piemēram, Facebook attēliem, lai atpazīt visas personas. Kūbans pauda viedokli, ka vairs nebūs nepieciešams piereģistrēties (“check-in”), lai draugiem atklāt savu atrašanās vietu, kā to šobrīd dara ar Foursquare aplikāciju, piemēra pēc.

Šis apgalvojums man mudina pārdomāt vai patērētājiem šī tehnoloģiskā iespēja varētu patiešām būt vērtīgi? Vai ir iespējams veidot komerciāli veiksmīgu biznesa modeli ap tehnoloģijām, kas mūs atpazīst video attēlos?

Lai gan sejas atpazīšana varētu ietaupīt laiku lietotājiem, jo nav jānorāda sava atrašanās vieta, tas atņem personai svarīgu ieguvumu manuālai pierakstīšanās: iespēja izlemt kad un kam savu atrašanās vietu atklāt. Varam pārdomāt ko teiks draugi, kolēģi un sadarbības partneri ja uzzin, ka esam šeit. Privātuma atklāšana paliek pilnībā lietotāja rokās.

Foursquare lietotāji arī stāsta, ka Foursquare lietošanai ir spēļu elements. Tas rada aizraujošas, pozitīvas sajūtas lietotājam, sacenšoties ar draugiem un citiem lietotājiem un tās, savukārt, veicina lietošanu. Bet vai ir interesantas spēles, kurās nav jāpiedalās? Ja restorāni paši spētu atpazīt, ka esi atnācis paēst, vai tas arī radītu tikpat lielu gandarījumu, kā pašam atzīmēt savu atrašanās vietu?

Skatoties no uzņēmēju perspektīvas, Foursquare arī pastāv salīdzinoši vienkārši veidi kā radīt viltus apmeklējumus. GPS spēj noteikt precīzu vietu, be nespēj atšķirt vai esmu lielveikala zoo veikalā vai kafejnīcā. Seju atpazīšana varētu tomēr radīt uzticamāku informāciju par apmeklējumiem.

Seju atpazīšana neizbēgama

Savā inovāciju un izgudrojumu blogā jau rakstīju par sejas atpazīšanu vides reklāmās. (Līdzīgu risinājumu OHH Media piedāvā ASV viesnīcām.). Kā Ivars pareizi komentēja, mēs katrs varam izmantot Google risinājumu picasaweb, lai seju atpazīšanas tehnoloģijas izmantot, tiesa gan pagaidām tikai attēlos.

Es minu, ka drošības iestādes dažās valstīs jau izmanto seju atpazīšanu no video attēliem, lai pasargātu iedzīvotāju intereses. Nākotnē šīs tehnoloģijas kļūs pieejamākas gan uzņēmējiem, gan privātpersonām. Domāju, ka drīzumā būs tehniskās iespējas man uzstādīt web kameru un atpazīt personas, kuras gadās tās redzes lokā. Pēc būtības mums nav iespējams izvairīties no tā, ka mūsu kustību konstatēs un piefiksēs un mūs atpazīs. Ātri vien nonākam pie privātuma jautājuma: kur / kad ir pieņemami izmantot šādu tehnoloģiju un kādā veidā?

Atpazīt personu nav nelikumīgi vai privātuma pārkāpums. Viss atkarīgs ko tālāk dara ar atklāto faktu, ka persona xxx te bija. Vai būtu pieņemami atpazīt slavenības, kas apciemo prestižu restorānu? Jā. Vai būtu pieņemami to faktu publicēt? Varbūt, ja to var uztvert kā publikai interesējoša ziņa, bet privātpersonām, kas necenšas sev piesaistīt publicitāti, šis tomēr būtu privātuma pārkāpums.

Jebkurā gadījumā, nevaru noliegt, ka, atpazīstot personu no video attēliem un zinot precīzo atrašanās vietu video kamerai nodrošina precīzāku informāciju par personu atrašanās vietu nekā GPS un šis fakts vien nodrošina, ka šī tehnoloģija attīstīsies.

Seju atpazīšanas no video attēliem – biznesa iespējas

Manuprāt atpazīto personu informāciju varēs izmantot netiešā veidā, līdzīgi kā Amazon iesaka grāmatas. Amazon mājas lapa uzrāda grāmatas, kuras nopirka citas personas, kas arī nopirka to grāmatu, kas tai brīdī ir atlasīta. Līdzīgi atpazīto personu atrašanās vietas varētu arī izmantot: „Personas, kuras šai restorānā viesojās arī apciemo šos veikalus”. Šādiem risinājumiem pat nav nepieciešams precizēt personas identitāti.

Kā varētu papildināt sejas atpazīšanu ar lietotāja piekrišanu būt atpazītam? Lietotājam visticamāk jābūt reģistrētam. Atpazīšanas serviss (kurš ir nepieciešams, jo lielu atpazīstamu lietotāju skaitu nevarēs savākt atsevišķas firmas) nosūta īsziņu / sazinās caur Bluetooth vai wifi ar lietotāju, prasot “Vai drīkstu atklāt, ka esat viesnīcā xxx Elizabetes ielā nr. yy?”. Lietotājs atbild „jā”, „jā vienmēr”, „ne šoreiz”, „ne šodien” vai „nē nekad”. Manuprāt arī būs nepieciešams izvēlēties cik plaši šis serviss drīkst izplatīt faktu par Tavu atrašanās vietu.

Kopumā vērtējot, man šķiet veiksmīgākie risinājumi būs tie, kas šo konstatēto atrašanās vietu izmantos tikai pašas atpazītās personas labā. Dēļ privātuma pamatotām bažām, uzņēmējiem nāksies samierināties ar vai nu anonīmu personu sekošana vai netiešo informācijas izmantošanu (Amazon modelis).

Ja jūsu atrašanās vietu konkrētā veikalā vai restorānā varētu noteikt automātiski un šo faktu izmantotu, lai jums piedāvātu personalizētu piedāvājumu, kā jūs to vērtētu?

Avoti:  Blog Maverick, Techcrunch.com

Attēls: Engadget

Dainis Bērziņš.

Šeit izklāstītais ir mans personīgais viedoklis.

Ūdeņrada dzinēju papildina ar saules enerģijas darbinātu ūdeņrada uzpildītāju. 22 reizes lētāka elektrība.

Hydrofill

Pirms mēneša rakstīju par Horizon MiniPak ūdeņrada dzinēju, mazs, pārnesams ūdeņrada dzinējs, kas ļauj mobilās iekārtas uzladēt. Toreiz palika atklāts jautājums par izmaksām  HydroStik kārtridžu uzpildīšanas izmaksām.

Horizon tagad ir paziņojuši, ka HydroFILL aparāts, kas uzpilda HydroStik kārtridžus ar ūdeņradi, maksās $500, krietni vairāk nekā mans $100 minējums. Toties to varēs darbināt ar saules bateriju.

Kā tagad salīdzinās šāda ūdeņrada dzinēja lietošanas izmaksas pretstatā ar parastajām baterijām? Izdevīgi sanāk šā vai tā: MiniPak ar 2 kārtridžiem un lādētājs kopā maksā $600 (330 Ls). Līdzvērtīga cena Duracell baterijām ir 828 Ls, 2,5 reizes vairāk.

Ja ņem vērā, ka HydroFILL lādētājs varot 10 kārtridžus uzpildīt 100 reizes pirms tam mūžs ir nokalpots, šī MiniPak lietošana ar 10 kārtridžiem maksātu 374 Ls, bet 6,000 Duracell baterijas līdzvērtīgam enerģijas patēŗiņam maksātu 8,280 Ls, 22 reizes vairāk!

Aprēķini liecina pozitīvu atdevi, bet kā jau parasti, nākas ieguldīt, lai nākotnē ietaupīt. Domāju, ka nākotnē varam gaidīt, ka mājas apstākļiem tiks attīstītas līdzīgas iekārtas ar lielāku jaudu. Pienāks brīdis, kad vairs nebūs nepieciešams pieslēgums pie elektrības tīkla, lai mājās nodrošinātu elektrību, bet katrā mājā stāvēs ūdeņrada dzinējs.

Toties, atgriežoties šodienas realitātē, man paliek atklāts jautājums: vai ilgtermiņā ir lētāk nopirkt manis iepriekš minēto Proporta Turbocharger (25 Ls) un to lādēt caur USB portu? Tas tomēr ir reālāks salīdzinājums nekā ar Duracell bateriju izmaksām priekš mobilo iekārtu lādēšanas. Vai kāds zin pateikt kā aprēķināt cik es maksāju par elektrību, kad uzlādēju 3400 mAh uzlādējamo bateriju caur USB portu?

Avoti: Geeky Gadgets

Dainis Bērziņš.

Šeit izklāstītais ir mans personīgais viedoklis.

Žurnāli un grāmatas kļūst interaktīvas. Kurš būs pirmais izdevums ar patiešām aizraujošu interaktivitāti?

ipad magazines

Prieks redzēt, ka uzņēmēji un autori sāk jau veidot bagātīgu vidi sava satura piedzīvošanai, lai satura apgūšana būtu aizraujoša. Ceļš vēl tāls ko iet, bet daži autori jau sākuši veidot saturam bagātīgāku vidi.

Richards Brendsons (Richard Brandson) paziņoja, ka oktobrī plāno uzsākt jauna digitāla žurnāla izplatīšanu. Maverick žurnāls būs pieejams tikai iPadā un drukāta versija netiks veidota. Digitālais žurnāls papildinās lasīšanas pieredzi ar saturu, kurš veidots, izmantojot iPad radošās iespējas bez nepieciešamības maksāt par esoša papīra žurnāla drukāšanu. Šim argumentam pilnībā piekrītu. Oktobrī varēsim vērtēt Maverick spēju aizraut lasītājus.

Savukārt Japānas autors Ryu Murakami šobrīd strādā nevis ar savu līdzšinējo izdevniecību, bet ar programmētājiem, lai savu topošo grāmatu “Dziedošais valis” (A Singing Whale) izdot kā iGrāmatu Apple e-grāmatu veikalā. Toties grāmatā būšot gan video saturs, gan arī Ryuichi Sakamoto komponēta mūzika. Laiks rādīs cik veiksmīgi autors un programmētāji paspēs apvienot stāsta tekstu ar šiem interaktīviem elementiem, bet tikai mēģinot varēs iemācīties kā to veiksmīgi izdarīt.

Trešais piemērs ir jūlija sākumā publicētā Mazās nāriņas iPad aplikācija. Šī digitālā grāmata satur 3 pasakas. Tekstu var lasīt 65 krāsainās lapās, kurās ir iekļauti 40 interaktīvi elementi. Piemēram, jūras viļņi skan, kad atver attiecīgu lapu ar jūras attēlu. Personīgi man ir šaubas vai šai e-grāmatā ir pietiekami interaktivitātes. Lasot atsauksmes, šķiet, ka domas dalās, bet virziens manuprāt ir pareizais. Abi komentētāji lieliski ilustrē, ka pircēji lemj par satura iegādi balstoties uz viņu emocijām un iespaidiem, saturu apgūstot.  Sekojošais video klips ļaus pašiem vērtēt vai šis produkts spētu jūs aizraut, lai par to maksātu:

http://www.youtube.com/watch?v=kXxQU0T7I2A

Šeit iezīmējas tas, ka tradicionālais starpnieks, izdevniecības, sāk straujāk zaudēt savas spēka pozīcijas, jo izdevniecības vairs nav vienīgais veids kā rakstīto saturu iepakot un pārdot un rodas bagātīgākas iespējas, izmantojot jaunas tehnoloģijas. Internets jau sen šo tendenci ir veicinājis, bet interaktīvu žurnālu un e-grāmatu attīstība šo tendenci paātrinās.

Toties autori nepaliks bez starpniekiem. Brendsonam un Murakami abiem nākas izmantot programmētājus, lai izgatavot digitālo saturu un Apple pilnībā kontrolē savu e-grāmatu veikalu, nosakot spēles noteikumus.

Vai esat pamanījuši aizraujošu interaktīvu grāmatu vai žurnālu? Kuri produkti jūsuprāt aizrauj? Ja pamaniet labu piemēru, pievienojiet komentāru.

Saistīti blogi:

Avoti: Wired.com, wsj.com un trendhunter.com

Attēls: 3D Issue.

Dainis Bērziņš.

Šeit izklāstītais ir mans personīgais viedoklis.

Gripas pote bez šļirces dūriena. Uzlīmējam gripas potes plāksteru!

Needleless vaccine patchNepazīstu nevienu cilvēku, kurš teiktu, ka vakcinēšanās ir patīkama, kad to dara, iedurot šļirci rokā, kājā vai citā ķermeņa daļā. Vēl grūtāk ir noskatīties kā mūsu bērni cenšas saņemties, kad jāpotējās.

18. jūlijā Džordžijas Tehnoloģiju Institūts (Georgia Institute of Technology) paziņojis Nature Medicine portālā, ka ir radījuši jaunu vakcinēšanās veidu. 100 miniatūras, šķīstošas adatiņas ar vakcīnu pievieno plāksteram. Plāksteru uzlīmējot uz ādas, adatas izšķīst līdz 5 minūšū laikā.

Līdz šim testi nav veikti ar cilvēkiem, tikai ar pelēm un efektivitāti ar cilvēkiem vēl jāpierāda. Arī vēl jāpārliecinās cik ilgi var uzglabāt vakcīna plāksterus istabas temperatūrā.

Toties ja šāds vakcinācijas veids būs efektīvs, ikgadējā gripas potēšanās kļūs tik pat ērta kā plākstera uzlīmēšana, iegādājoties plāksteru aptiekā.

Plākstera vakcīni mēdz būt efektīvāki, jo šļirces iespricē vakcīnu muskuļos, bet ādā ir vairāk imūno šūnu.

Šis nav pirmais vakcinēšanās veids, kam nav adatu. Valeritas Mini-Ject, Bioject un PenJet iespiež zāles ar spiedienu ādā. Šie veidi ir jau pieejami vairākus gadus, bet acīm redzot vai nu cena vai lietošanas ērtība nav atbilstoša. PassPort patch ar elektrības palīdzību ļauj, lai zāles var iesūkties cauri ādai. Prelude SkinPrep izmanto ultraskaņu, lai veicinātu ādas spēju vakcīnu uzsūkt. Toties šis jaunais izgudrojums šķiet vieglāk lietot nekā visi šie risinājumi.

Ceru, ka testi ar cilvēkiem būs veiksmīgi un nākotnē varēšu izlīmēt gripas plākstera poti, nevis “baudīt” šļirces dūrienus!

Attēli:

  1. Mikroadatu plāksteris blakus 25 centu monētai./Sean Sullivan.
  2. Adatu izšķīšana: pirms uzīmēšanas, pēc 1 minūtes un pec 5 minūtēm./Sean Sullivan.

Avoti: Wired.com un OneMedPlace.com

Dainis Bērziņš.

Šeit izklāstītais ir mans personīgais viedoklis.

Kā Japānā ar virtuālu tauriņu ķeršanu var ietaupīt naudu? Saistoša reklāmas iespēja: iButterfly.

 

iButterfly-iPhone-screenshotSekojot “augmented reality” iespējām, daudz risinājumi vēl jūtās kā eksperimenti, demonstrējot ko var izdarīt ar “augmented reality”, bet bez praktiska pielietojuma. iButterly šķiet ir viens no retiem risinājumiem, kur jau var saskatīt reālu pielietojumu.

iButterfly paredz uzņēmējiem un reklāmdevējiem radīt virtuālus tauriņus, kurus piesaista noteiktā vietā. Tauriņus var “saredzēt”, izmantojot iPhone aplikāciju. Kamera rāda redzamo apkārtni un gps nosaka  atrašanās vietu. Ja šai vietā ir piesaistīts tauriņš, to var, ar veiklu rokas kustību, noķert virtuālā tauriņu tīklā.

Noķertajiem tauriņiem ir piesaistīta informācija par un īpaši piedāvājumi priekš apkārtējām vietām / veikaliem. Tauriņus var arī “samainīt” ar draugiem. Tos samaina no viena iPhone uz otra, izmantojot bluetooth.

iButterfly risinājumu ir izstrādājusi Dentsu, Japānas lielākā reklāmas aģentūra. Šo risinājumu kopš gada sākuma izmēģina trīs uzņēmumi Tokijā:

  • Tokijas mūzikas kartes grupa (“Tokyo Music Map Group”). Tauriņi atrodas pie veikaliem, kuriem ir patīkama fona mūzika (!). Šajos veikalos var saņemt atlaidi, uzrādot tauriņu.
  • Yamada Denki. Elektronikas lielveikalā var saņemt atlaidi, uzrādot tauriņu.
  • Tokijas gāze. Uzrādot kuponu filiālē, saņem reklāmas priekšmetu bez maksas.

Šie pielietojumi skan kā minimāli eksperimenti, lai pārliecinātos vai šis risinājums gūs lietotāju atbalstu. Toties labāku izpratni par šī risinājumu lietošanu var gūt, noskatoties video:

Šeit ir radīts risinājums, kurš padara atlaižu kupona vai informācijas saņemšanas procesu daudz dzīvīgāku. Tiek apvienots reālais attēls ar fizisku kustību, lai noķert tauriņu. Ir arī sabiedriskais elements ar iespēju salīdzināt sakrātos tauriņus un samainīties ar draugiem. Noteikti ne visi vēlēsies šādā publiskā veidā iegūt virtuālus tauriņus, bet man šķiet jauniešiem tas patiks. Ja rokas kustības vietā varētu arī nospiest kameras pogu, lai noķert tauriņu, tad man šķiet vēl plašāks lietotāju loks radītos.

Reklāmas piedāvāt, kad pircējs ir īstajā vietā un laikā, kļūst arvien reālāk. Padarot šo par jautru spēli ar saistošākām izjūtām veicinās lietotāju skaita pieaugumu un reklāmu efektivitāti.

Vai kas līdzīgs ir redzēts Eiropā vai ASV? Kurš pirmais noķers virtuālu tauriņu Latvijā?

Avoti: mobileart.jp, weareorganizedchaos.com un AsiaJin.com

Dainis Bērziņš.

Šeit izklāstītais ir mans personīgais viedoklis.

Izglītību tehnoloģijas lauž tradicionālos noteikumus, formātus.

Nākotnes mācības iespējas

Lasu par jaunumiem un konstatēju, ka atkal tieši izglītības jomā veidojas būtiskas pārmaiņas, izmantojot tehnoloģiju iespējas. Nebiju īpaši uzskatījis šo par perspektīvu nozari, bet šķiet pārmaiņas briest strauji.

Uzņēmums Xplana piedāvā dažādas jaunas tehnoloģijas izglītības jomā. Xplana liek īpašu uzsvaru uz sociālajiem tīkliem un saskata, ka izglītības tehnoloģijas veicinās būtiskas pārmaiņas “šogad”. Diez vai pārmaiņas notiks šogad, bet viņu minētās četras tendences šķiet vērā ņemamas un var pavērt jaunas biznesa iespējas uzņēmējiem:

  1. Mācību satura abonēšana: Līdz šim, studentiem un skolām nācās pirkt mācību grāmatas un materiālus, kuri bieži vien ir vajadzīgi tikai uz neilgu laiku, dažreiz tikai uz dažām nedēļām vai mēnešiem. Līdzīgi kā attīstās filmu straumēšana, kas pēc būtības ir satura īslaicīga abonēšana, tāpat tiek gaidīts, ka mācību materiālus un saturu nākotnē abonēs uz laiku, nevis iegādāsies.
  2. Mācību saturs bez struktūras: Līdz šim mācību saturu piedāvāja ierastās struktūrās. To publicēja grāmatās, pasniedza mācību kursos, klasēs un mācību iestādēs. Toties mācību saturs sāk veidoties māzākos, autonomos apjomos, zaudējot nepieciešamība to apvienot šajās struktūrās. Tāpat kā šodien mūziku arvien vairāk pērk pa atsevīšķām dziesmām, nevis kopā vienā albumā, tā arī mācību saturs sāk atdalīties no ierastajām robežām un struktūrām.
  3. Mācīšanās izkliedētība: Ja līdz šim mācības centrējās ap mācību iestādi un izdevēju publicēto mācību saturu, nākotnē mācīšanās notiks jebkurā vietā un laikā, kur / kad students vēlas mācīties.
  4. Paštaisītie mācību materiāli: Sāk attīstīties rīki, kas ļauj skolotājiem pašiem sagatavot mācību saturu un to piedāvāt ieinteresētiem studentiem, tādejādi mazinot izdevniecību lomu.

Pilno izklāstu un skaidrojumu angļu valodā var lasīt šeit: Educational Technology Trends 2010, xplana.com.

Šīs prognozes man šķiet optimistiskas laika ziņā, bet pārliecinošas par nākotnes attīstību šajā jomā. Mācību saturs izteikti zaudē vērtību studenta rokās pēc mācībām. (Kad ir pēdējā reize, kad ieskatījāties mācību kursa materiālos pēc kursa beigām un pārbaudījumu nokārtošanas?)

Savukārt ja uzskatam, ka mācību materiāli ir vajadzīgi tikai uz neilgu laiku, tad tas veicina 2. tendenci jo ļoti specializētus mācību materiālus neatmaksājās veidot. (Iespējams tiek saglabāsies tradicionālajos formātos). Attiecīgi vairosies mazi mācību satura kopumi, kurus, apvienojot kopā loģiskā secībā, var iemācīties noteiktas zināšanas.

Augstskolām veidojas pieprasījums dēļ mācību spēkiem un viņu spējām pasniegt saturu efektīvā un aizraujošā veidā, panākot zināšanu apgūšanu. Ja pasniedzēji spēj paši savu pasniegšanas veidu “iepakot” nelielos mācību elementos (4. tendence), ierunājot savus skaidrojumus, izklāstot saturu pēc savas loģikas, tad priekš kam pieturēties pie ierastās prakses doties dienas laikā uz mācību iestādi? Tā arī 3. tendence attīstās, ļaujot mācīties sev piemērotā veidā.

Starp citu, šeit atkal redzam to, ka visticamāk būsim gatavi maksāt par to, kā saturu pasniedz, nevis par pliko saturu (skat 17. maija blogu). Dzirdēt kā spēcīgs, zinošs profesors māca kādu tēmatu, kopā ar viņa piemēriem, skaidrojumiem, jokiem u.t.t. rada daudz aizraujošaku un paliekošāku iespaidu. Tie, kuri novērtē šādu padziļinātāku mācību piedzīvojuma sajūtu arī būs tiek, kuri būs gatavi maksāt par profesora izstrādātajiem interaktīvajiem mācību elementiem.

Lai šīs pārmaiņas realizētu, ir nepieciešami attiecīgi tehnoloģiski rīki. Neesmu redzējis xplana risinājumus un nevaru komentēt vai tie spēj nodrošināt tās iespējas, kas ļaus šīm tendencēm realizēties.

Xplana publicēja sekojošo video klipu, uzskaitot dažādos tradicionālos mācību elementus, kurus 15 gadīgi skolēni vairs neatpazīs 2020. gadā. :)

Kad redzēsim šādas pārmaiņas Latvijas izglītības sistēmā? Vai varam iztikt bez augstskolām? Kādas būtu sociālās sekas, ja šādā veidā sāktu mācīt arī vidusskolās? Labprāt uzklausu pārdomas par šīm tēmām.

Avoti: Educational Technology Trends 2010, xplana.com

Attēla autors: yellow2j

Dainis Bērziņš.

Šeit izklāstītais ir mans personīgais viedoklis.

Vides reklāmas pielāgojās skatītājam, izmantojot sejas atpazīšanas tehnoloģijas. Vai zaudējam privātumu?

Vides reklama atpazist garamgajeju vecumu un dzimumu

Pirms 10 gadiem, filmā “Minority Report” interaktīvi reklāmas paneļi piedavāja Toma Krūza lomai personalizētus piedāvājumus. Šobrīd Tokijā notiek testi 27 metro stacijās ar vides reklāmas paneļiem, kuri pielāgo reklāmu garāmgājēju dzimumam un vecuma grupai.

Pie paneļa ir kamera. Risinājums spēj noteikt skatītāja dzimumu un vecuma grupu pēc sejas formas un matiem. Tiesa gan, šis risinājums spēj vecumu noteikt tikai ar +/- 5 gadu precizitāti. Rādītā reklāma tiek pielāgota skatītāja demogrāfiskajai grupai.

Šī inovācija ļauj reklāmas platības izmantot daudz efektīvāk. Ir izskanējušas bažas par privātuma zuduma, bet manuprāt tās ir nepamatotas. Šodien mūs filmē no visām pusēm, lai policija var mūs aizsargāt un nekas neliedz identificēt uzfilmētās personas. Toties šī reklāmas sistēma nesaglabā attēlus, tikai skatītāja secināto dzimumu, vecuma grupu un cik ilgi skatītājs vēroja reklāmu.

Reklāmas aģentūra arī iegūst ieskatu par metro pasažieri demogrāfiju dažādās stacijās un dažādos laikos. Šī informācija ļaus citas statiskas reklāmas labāk izvietot, jo garāmgājēju demogrāfiskais profils kļūst zināms.

Ir sākušies pielāgotie vides reklāmas laiki. Vēl neesam nonākuši līdz personalizētām reklāmām. Kad līdz tām nonāksim, man visvairak uztrauc kā izvairīties no uzbāzīgām reklāmām.

Šajā cnn.com video klipā var redzēt kā šis risinājums strādā.

Kam jūs dodat priekšroku: pielagotām reklāmām vai statiskām reklāmām? Kāpēc?

Avoti: KurzweilAI.net, www.physorg.com, singularityhub.com un weareorganizedchaos.com

Dainis Bērziņš.

Šeit izklāstītais ir mans personīgais viedoklis.

Skobbler bezmaksas iPhone navigācijas risinājums. Vai Tomtom u.c. spēs izdzīvot?

skobbler logoSkobbler turpina laist tirgū iPhone navigāciju ar pagriezienu paziņojumiem (“turn-by-turn navigation”) dažādām valstīm. Toties zīmīgākais ir tas, ka pati aplikācija ir bezmaksas un lietošana arī ir bezmaksas. Tagad skobbler atbalstītajās valstīs šāda navigācija nevar būt lētāka.

Kā skobbler to paspēj? Skobbler izmanto karti, kuru ir izveidojuši un uztur paši lietotāji: OpenStreetMap (OSM). OSM ir karte, kuru jebkura persona var rediģēt, lai papildinātu vai arī kļūdas izlabot, līdzīgi kā ar wikipedia katrs var rediģēt saturu par kādu tēmu. Attiecīgi karte ir bezmaksas.

 

Extract from OSM for RigaVarētu domāt, ka diez vai OSM varētu saturēt pārāk daudz vai precīzus datus. Atliek tikai paskatīties kartes precizitāti un salīdzināt ar Google Maps un konstatēs, ka OSM satur bagātīgāku informāciju un bieži satur detalizētāku ceļus, nekā Google Maps. Bankomāti, māju numuri, kafejnīcas, pat luksofori tiek piefiksēti šai kartē.

Protams ārpus apdzīvotām vietām kartes ir mazāk detalizētas, bet pat Latvija ir plaši aprakstīta. Navigācijas atbalsts parasti ir aktuāls tieši lielās, apdzīvotajās vietās. (Vai ir iespējams apmaldīties Engurē? Toties arī Engure ir sīki aprakstīta.) Pēc Dienvidu tilta atklāšanas, tas vispirms parādījās OSM, tad tikai Google Maps un citos navigācijas risinājumos.

Kā Skobbler pelnīs naudu?

Skobbler plāno pelnīt gan ar reklāmām, gan licensējot savu navigācijas risinājumu citām firmām, lai to iekļautu citos produktos. Reklāmas tiekot rādītas sākot un beidzot ceļojumu un esot pielāgotas atrašanās vietai. Tātad Skobbler (manuprāt pamatoti) uzskata, ka ja rādīs reklāmu, kas ir īpaši aktuāla tai vietā, kur atrodies, tad tai būs daudz lielāka efektivitāte un tātad arī lielāka vērtība. Pēc Skobbler uzskatiem, ir 5 reizes lielāka varbūtība, ka pircējs nopirks reklamēto produktu, ja viņu “pieved pie veikala durvīm”. (Skat 17. slaidu Skobbler prezentācijā.)

Ko tas nozīmē priekš TomTom un citiem navigāciju iekārtu ražotājiem?

Sāku savas navigācijas gaitas ar TomTom un biju patiešām apmierināts ar navigēšanas iespējām. Risinājums bija ērti lietojams, bet katram ceļojumam jāpērk jaunas kartes un, atgriežoties atkal Itālijas kalnos gadu vēlāk, pabraucu garām lielceļa nobrauktuvei, kura bija būtiski pārbūvēta. Nemitīgi jāmaksā, lai karte būtu svaigākā. Tātad TomTom pelna primāri no tiem, kas vēlas atrast ceļu, pārdodot TomTom navigācijas iekārtas un kartes.

Skobbler, savukārt, apkalpo pilnīgi citu pircēju: reklāmas pārdevēju. Skobbler piedāvā rādīt reklāmas īstajā brīdī kad ceļotājs ir tuvu vietai, kur var veikt pirkumu. Ceļotājs savukārt ir gatavs bezmaksas atklāt savu atrašanās vietu Skobbler reklāmdevējiem jo pretī saņem ērtu un vērtīgu iespēju navigēt uz sev vēlamo vietu.

Skobbler veiksmi noteiks lietošanas ērtība (pie kuras vēl esot jāpiestrādā) un karšu precizitāte (kas pēc manas pieredzes ir pārsteidzoši augstā līmenī). Nešaubos, ka Skobbler spēs piesaistīt reklāmdevējus šādam reklāmas veidam. Arī lietotāju pieprasījums ir liels: Lielbritānijā 3 nedēļu laikā 72 000 lietotāji instalējuši šo aplikāciju. Pēc Canalys analītiķa Tima Šeparda (Tim Shepherd) aprēķiniem, ja to salīdzina ar Lielbritānijā 1. ceturksnī pārdoto navigācijas iekārtu skaitu (266 000 iekārtas), Skobbler paspēja iegūt 27% tirgus daļu 3 nedēļu laikā.

Tad, kad lietotāju ērtība pietuvosies TomTom risinājumiem, manuprāt ir iemesls šaubīties par TomTom biznesa modeļa stabilitāti. Navteq un Atlas vairs nespēj tik ātri izlabot kartes visā pasaulē kā to spēj ar OSM. Vai viedtelefoni nespēs nodrošināt tik ērtu lietošanu kā ar TomTom ražotu iekārti? Es šaubos. Priekš kam pirkt iekārtu, ja vari saņemt aplikāciju un kartes bezmaksas savā iPhone viedtelefonā? Android versija visticamāk sekos tuvā nākotnē.

Skobbler ir lieliski pagriezuši biznesa modeli citā virzienā, atraduši citu klientu grupu un tiešā veidā apdraud TomTom un citu navigācijas iekārtu ražotāju biznesa modeļus.

Diemžēl Skobbler šobrīd ir pieejams tikai Vācijā, Spānijā, Francijā, Itālijā, Krievijā, Rumānijā, Lielbritānijā un ASV. Toties var gūt iespaidu par šīs aplikācijas iespējām šajā video recenzijā:

Vai esat lietojuši Skobbler? Kādas atsauksmes? Cik ērti ir lietot? Vai kartes kvalitāte bija pieņemama? Vai esat gatavi aizstāt esošo navigācijas ierīci ar šādu aplikāciju? Vai TomTom un citi izdzīvos? Kāpēc? Labprāt uzklausu viedokļus par šiem un saistītiem jautājumiem.

Avoti: Techradar.com, GPSBusinessNews.com

Dainis Bērziņš.

Šeit izklāstītais ir mans personīgais viedoklis.

Switch to our mobile site