Nesen lasīju Valtera Aizaksona (Waater Isaacson) rakstu „Informacija vēlas, lai par to maksā” TheAtlantic.com mājas lapā. Šī raksta pamattēzes bija sekojošas:
- atrast uzticamu informāciju kļūst arvien grūtāk informācijas kvantitātes dēļ, tāpēc kvalitatīvs saturs kļūst vērtīgāks.
- Šobrīd rakstniekiem ir vieglāk saņemt samaksu par rakstiem, izmantojot jaunus kanālus, kā, piemēram, iPad aplikācijas.
- Tradicionāli autortiesību aizsardzība nodrošināja radošiem cilvēkiem atalgojumu par viņu radītosaturu.
- Ja gribam, lai radoši cilvēki radītu saturu, mums par to ir jāmaksā.
Piekrītu secinājumam, ka samaksai vajadzētu nākt no šiem jaunajiem publicēšanas kanāliem, taču ne satura dēļ, bet tā dēļ, kādas sajūtas var piedzīvot, iegūstot informāciju šajos kanālos.
Žurnālistikas saturam ir arvien īsāks derīguma termiņš: ziņas ir ziņas tikai līdz brīdim, kad tās kļūst plaši izskanējušas. Viedokļi liek aizdomāties, ja tie ir negaidīti. Digitālo saturu ir daudz vieglāk kopēt un izplatīt, neatkarīgi no šādas rīcības likumības, tādejādi arī satura unikalitāte strauji samazinās. Līdz ar to, ka žurnālistikas saturs zaudē savu novitāti ātrāk kā iepriekš, tas kļūst mazāk vērtīgs.
Pievienoto vērtību arvien vairāk sastāda nevis pats saturs, bet gan tas, kā saturs ir publicēts. Mēs savu ierobežoto brīvo laiku izvēlamies pavadīt darbībās, kuras mums rada pozitīvas sajūtas. Ja vēlamies apgūt saturu, izvēlamies lasīšanas veidus, kas dod mums pozitīvas emocionālas sajūtas, neatkarīgi no iemesla, kāpēc to meklējam (izglītība, izklaide u.c.).
Publicēšanas veidi, kas piesaista, katram cilvēkam var būt atšķirīgi. Jānis varbūt lasa avīzi Financial Times, jo viņam patīk justies piederīgam “biznesa vadītājiem”, kuri, viņaprāt, visi lasa Financial Times. Tas pats Financial Times raksts FT.com portālā sniedz vienādus faktus un secinājumus, bet lasot portālā nav redzama Jāņa piederība “biznesa vadītāju” grupai, tāpēc šis publicēšanas kanāls var būt mazāk vērtīgs Jānim.
Bez satura digitāla satura publicēšanai nav nekādas vērtības. Toties tā vērtību vairo publicēšanas kanāla spēja pasniegt saturu veidā, kas emocionāli piesaista cilvēkus.
Attiecīgi mums vajadzētu mainīt perspektīvu. Nevajadzētu censties panākt, ka patērētāji maksā par žurnālistikas saturu. Tā vietā vajadzētu ieviest maksu tiem digitālajiem publicēšanas kanāliem, kas spēj šo saturu pasniegt saistošā veidā.
Jūs šobrīd šo rakstu lasāt, jo esat izvēlējies pavadīt laiku, apgūstot informāciju vai saturu. Jūs atradāt šo rakstu, jo jūs izmantojat sev ērtāko un patīkamāko satura meklēšanas un lasīšanas veidu. Jūs joprojām šo rakstu lasāt, jo paustais viedoklis visticamāk šķiet netradicionāls. Jūsos radītās pārdomas un sajūtas ir šī raksta vērtība, nevis pats raksts. Tādēļ nepieciešams attīstīt iespējas maksāt par spēju radīt saistošas sajūtas, apgūstot informāciju vai saturu, nevis par pašu saturu.
Vai piekrītat, vai ne? Kādas pārdomas jums rodas, lasot šo viedokli? Vēlētos dzirdēt jūsu viedokli. Pievienojiet komentāru.
Lasīt vēl:
- Žurnāli un grāmatas kļūst interaktīvas. Kurš būs pirmais izdevums ar patiešām aizraujošu interaktivitāti?
- Kāpēc vienam patīk papīra avīze, otram iPad formāts?
- The Times online portāls aizraušot 10 iemeslu dēļ. Kāpēc ar tiem nepietiks?
- Interaktīvas grāmatas – grāmata par elementiem iPad aplikācijas formātā
- Lielbritānijas laikraksti gatavojas maksas pakalpojumam
- Vai grāmatu izdevniecības naivi atkārtos mūzikas izdevniecību kļūdas?
Avoti: “Information wants to be paid for”, TheAtlantic.com
Attēla avots: fluid-studio.net
Dainis Bērziņš.
Šeit izklāstītais ir mans personīgais viedoklis.
Nepazīstu nevienu cilvēku, kurš teiktu, ka vakcinēšanās ir patīkama, kad to dara, iedurot šļirci rokā, kājā vai citā ķermeņa daļā. Vēl grūtāk ir noskatīties kā mūsu bērni cenšas saņemties, kad jāpotējās.
