Tag Archives: e-žurnāli

Economist žurnāls demonstrē kā to pašu saturu var padarīt vērtīgāk

Esmu vairākkārt rakstījis, ka par saturu būs arvien grūtāk pierunāt maksāt un patērētāji drīzāk maksās par iespēju saturu baudīt sev tīkamā veidā. Īpaši šī tendence apdraud avīzes un žurnālus.

Nu jau dažus mēnešus esmu lietojis Economist žurnāla iPhone aplikāciju, kuru žurnāla abonenti var izmantot bez papildus samaksas. Aplikācija arī nodrošina piekļuvi 6 vadošajiem rakstiem katru nedēļu par brīvu jebkuram lietotājam.

Aplikācija ļauj ne tikai lasīt rakstus, bet katrs raksts ir arī ierunāts, lai to var noklausīties. Katru nedēļu varu ātri pārskatīt virsrakstus un atzīmēt kurus rakstus vēlēšos noklausīties, sastādot savu atskaņojumu sarakstu („playlist”). Tad, staigājot vai atpūšoties, varu noklausīties rakstus ja nevēlos vai nevaru tos lasīt.

Rezultātā autora radīto saturu varu baudīt sev ērtā veidā. Tā kā šī aplikācija ir bezmaksas, tā nerada papildus ienākumus, bet tā noteikti padara žurnāla abonamentu vērtīgāku un veicina abonēšanu. Ņemot vērā Apple vēlmi paturēt 30% no pārdošanas ieņēmumiem ja aplikācijās pārdod piekļuvi rakstiem, tad stratēģiski šis šķiet prātīgs lēmums. Par abonamentu samaksā Economist pa tiešo.

Cik ilgi paies pirms pārstās drukāt šo žurnālu, nodrošinot iespēju to lasīt tikai internetā, e-grāmatu lasītājos un klausīties šādās aplikācijās?

Economist žurnāla aplikāciju var atrast šeit.

Saistīti raksti:

Kas ir vērtīgāks – informācija vai sajūtas?

Dainis Bērziņš

Šeit izklāstītais ir mans personīgais viedoklis.

Krāsains e-papīrs, izmantojot īstu papīru, nevis stikla ekrānu, bet kāpēc to ārā jāmet?

Sinsinatī universitātes profesors, Andrūs Stekels (Andrew Steckl) ir izgudrojis veidu, kā rādīt (un mainīt!) krāsainus attēlus un pat video uz parasta papīra. Kindle un citi e-lasītāji izmanto stikla ekrānus. Šis izgudrojums ļaus izmantot papīru stikla vietā, radot lētu, lokanu ekrānu.

Tiek izmantota “electrowetting” (“elektro-slapināšanas”) tehnoloģija. Mikroskopiskas ūdens piles, kurām piejaukta krāsa, izvieto matricē uz papīra lapas. Ar elektrības lauku ietekmē ūdens piles, ļaujot radīt krāsainu attēlu. (Nesaprotu kā papīrs nesamirkst un kā ūdens piles nesaplūst kopā, bet neesmu zinātnieks! Ja kāds zin, komentējiet lūdzu!)

“Viens no e-papīra galvenajiem mērķiem ir replicēt īsta drukāta papīra izskatu un faktūru”, raksta zinātnieki ACS žurnāla rakstā.

Darbības rādītāji esot salīdzināmi ar šodien ražotajiem stikla ekrāniem. Pētnieki cer, ka šis būs “ļoti lēts, ļoti ātrs, krāsu ekrāns, kuru pēc lietošanas var izmest miskastē“.

Šis šķiet vērtīgs izgudrojums ceļā uz lokaniem ekrāniem. Kas man šķiet dīvaini ir doma, ka tas varētu būt ārā metams ekrāns, piemēram to pievienojot avīzei, kuru pēc tam izmet.

Papīru ir nepieciešams izmest vai nodot pārstrādei tikai tāpēc, ka uzdrukāto tekstu / attēlu nevar nodzēst. Taču ja e-papīrs spēj mainīt attēlu, kāpēc to ir nepieciešams ārā mest? Rīt tas varētu rādīt rītdienas jaunos avīzes rakstus. Tātad foršs izgudrojums, bet vēl neizmantojam pilnās iespējas šai inovācijai.

Es vēlētos, lai man būtu lokans, A4 izmēra ekrāns, kurš sver tikpat cik papīra lapa. Šis ekrāns būtu savienots ar viedtelefonu caur bluetooth vai wifi. Tad man būtu ļoti elastīgs mini-dators (viedtelefons) ar salīdzinošu lielu ekrānu. Kopējais svars un tilpums būtu tik pat cik mobilajam telefonam. Šāda kombinācija manuprāt būtu vērtīgāka nekā vienreizējas lietošanas e-papīrs.

Saistīti raksti:

Avoti: Sinsinatī universitāte.

Dainis Bērziņš.

Šeit izklāstītais ir mans personīgais viedoklis.

Kas ir vērtīgāks – informācija vai sajūtas?

Ziņas no laptopa

Nesen lasīju Valtera Aizaksona (Waater Isaacson) rakstu „Informacija vēlas, lai par to maksā” TheAtlantic.com mājas lapā. Šī raksta pamattēzes bija sekojošas:

  • atrast uzticamu informāciju kļūst arvien grūtāk informācijas kvantitātes dēļ, tāpēc kvalitatīvs saturs kļūst vērtīgāks.
  • Šobrīd rakstniekiem ir vieglāk saņemt samaksu par rakstiem, izmantojot jaunus kanālus, kā, piemēram, iPad aplikācijas.
  • Tradicionāli autortiesību aizsardzība nodrošināja radošiem cilvēkiem atalgojumu par viņu radītosaturu.
  • Ja gribam, lai radoši cilvēki radītu saturu, mums par to ir jāmaksā.

Piekrītu secinājumam, ka samaksai vajadzētu nākt no šiem jaunajiem publicēšanas kanāliem, taču ne satura dēļ, bet tā dēļ, kādas sajūtas var piedzīvot, iegūstot informāciju šajos kanālos.

Žurnālistikas saturam ir arvien īsāks derīguma termiņš: ziņas ir ziņas tikai līdz brīdim, kad tās kļūst plaši izskanējušas. Viedokļi liek aizdomāties, ja tie ir negaidīti. Digitālo saturu ir daudz vieglāk kopēt un izplatīt, neatkarīgi no šādas rīcības likumības, tādejādi arī satura unikalitāte strauji samazinās. Līdz ar to, ka žurnālistikas saturs zaudē savu novitāti ātrāk kā iepriekš, tas kļūst mazāk vērtīgs.

Pievienoto vērtību arvien vairāk sastāda nevis pats saturs, bet gan tas, kā saturs ir publicēts. Mēs savu ierobežoto brīvo laiku izvēlamies pavadīt darbībās, kuras mums rada pozitīvas sajūtas. Ja vēlamies apgūt saturu, izvēlamies lasīšanas veidus, kas dod mums pozitīvas emocionālas sajūtas, neatkarīgi no iemesla, kāpēc to meklējam (izglītība, izklaide u.c.).

Publicēšanas veidi, kas piesaista, katram cilvēkam var būt atšķirīgi. Jānis varbūt lasa avīzi Financial Times, jo viņam patīk justies piederīgam “biznesa vadītājiem”, kuri, viņaprāt, visi lasa Financial Times. Tas pats Financial Times raksts FT.com portālā sniedz vienādus faktus un secinājumus, bet lasot portālā nav redzama Jāņa piederība “biznesa vadītāju” grupai, tāpēc šis publicēšanas kanāls var būt mazāk vērtīgs Jānim. 

Bez satura digitāla satura publicēšanai nav nekādas vērtības. Toties tā vērtību vairo publicēšanas kanāla spēja pasniegt saturu veidā, kas emocionāli piesaista cilvēkus.

Attiecīgi mums vajadzētu mainīt perspektīvu. Nevajadzētu censties panākt, ka patērētāji maksā par žurnālistikas saturu. Tā vietā vajadzētu ieviest maksu tiem digitālajiem publicēšanas kanāliem, kas spēj šo saturu pasniegt saistošā veidā. 

Jūs šobrīd šo rakstu lasāt, jo esat izvēlējies pavadīt laiku, apgūstot informāciju vai saturu. Jūs atradāt šo rakstu, jo jūs izmantojat sev ērtāko un patīkamāko satura meklēšanas un lasīšanas veidu. Jūs joprojām šo rakstu lasāt, jo paustais viedoklis visticamāk šķiet netradicionāls. Jūsos radītās pārdomas un sajūtas ir šī raksta vērtība, nevis pats raksts. Tādēļ nepieciešams attīstīt iespējas maksāt par spēju radīt saistošas sajūtas, apgūstot informāciju vai saturu, nevis par pašu saturu.

Vai piekrītat, vai ne? Kādas pārdomas jums rodas, lasot šo viedokli? Vēlētos dzirdēt jūsu viedokli. Pievienojiet komentāru.

Lasīt vēl:

Avoti: “Information wants to be paid for”, TheAtlantic.com

Attēla avots: fluid-studio.net

Dainis Bērziņš.

Šeit izklāstītais ir mans personīgais viedoklis.

Žurnāli un grāmatas kļūst interaktīvas. Kurš būs pirmais izdevums ar patiešām aizraujošu interaktivitāti?

ipad magazines

Prieks redzēt, ka uzņēmēji un autori sāk jau veidot bagātīgu vidi sava satura piedzīvošanai, lai satura apgūšana būtu aizraujoša. Ceļš vēl tāls ko iet, bet daži autori jau sākuši veidot saturam bagātīgāku vidi.

Richards Brendsons (Richard Brandson) paziņoja, ka oktobrī plāno uzsākt jauna digitāla žurnāla izplatīšanu. Maverick žurnāls būs pieejams tikai iPadā un drukāta versija netiks veidota. Digitālais žurnāls papildinās lasīšanas pieredzi ar saturu, kurš veidots, izmantojot iPad radošās iespējas bez nepieciešamības maksāt par esoša papīra žurnāla drukāšanu. Šim argumentam pilnībā piekrītu. Oktobrī varēsim vērtēt Maverick spēju aizraut lasītājus.

Savukārt Japānas autors Ryu Murakami šobrīd strādā nevis ar savu līdzšinējo izdevniecību, bet ar programmētājiem, lai savu topošo grāmatu “Dziedošais valis” (A Singing Whale) izdot kā iGrāmatu Apple e-grāmatu veikalā. Toties grāmatā būšot gan video saturs, gan arī Ryuichi Sakamoto komponēta mūzika. Laiks rādīs cik veiksmīgi autors un programmētāji paspēs apvienot stāsta tekstu ar šiem interaktīviem elementiem, bet tikai mēģinot varēs iemācīties kā to veiksmīgi izdarīt.

Trešais piemērs ir jūlija sākumā publicētā Mazās nāriņas iPad aplikācija. Šī digitālā grāmata satur 3 pasakas. Tekstu var lasīt 65 krāsainās lapās, kurās ir iekļauti 40 interaktīvi elementi. Piemēram, jūras viļņi skan, kad atver attiecīgu lapu ar jūras attēlu. Personīgi man ir šaubas vai šai e-grāmatā ir pietiekami interaktivitātes. Lasot atsauksmes, šķiet, ka domas dalās, bet virziens manuprāt ir pareizais. Abi komentētāji lieliski ilustrē, ka pircēji lemj par satura iegādi balstoties uz viņu emocijām un iespaidiem, saturu apgūstot.  Sekojošais video klips ļaus pašiem vērtēt vai šis produkts spētu jūs aizraut, lai par to maksātu:

http://www.youtube.com/watch?v=kXxQU0T7I2A

Šeit iezīmējas tas, ka tradicionālais starpnieks, izdevniecības, sāk straujāk zaudēt savas spēka pozīcijas, jo izdevniecības vairs nav vienīgais veids kā rakstīto saturu iepakot un pārdot un rodas bagātīgākas iespējas, izmantojot jaunas tehnoloģijas. Internets jau sen šo tendenci ir veicinājis, bet interaktīvu žurnālu un e-grāmatu attīstība šo tendenci paātrinās.

Toties autori nepaliks bez starpniekiem. Brendsonam un Murakami abiem nākas izmantot programmētājus, lai izgatavot digitālo saturu un Apple pilnībā kontrolē savu e-grāmatu veikalu, nosakot spēles noteikumus.

Vai esat pamanījuši aizraujošu interaktīvu grāmatu vai žurnālu? Kuri produkti jūsuprāt aizrauj? Ja pamaniet labu piemēru, pievienojiet komentāru.

Saistīti blogi:

Avoti: Wired.com, wsj.com un trendhunter.com

Attēls: 3D Issue.

Dainis Bērziņš.

Šeit izklāstītais ir mans personīgais viedoklis.

Switch to our mobile site